Agrāk, pirms psiholoģijas parādīšanās 19. gadsimtā, cilvēki ar savām problēmām devās pie Dieva, uz baznīcu, mošeju, sinagogu, templi, pie Guru. Tāpēc, lasot klasiķu darbus, kuros aprakstīta cilvēku dzīve tālā pagātnē, mēs to varoņiem nenovērojam īpašas psiholoģiskas problēmas.

19. gadsimtā notika beidzamā revolūcija, kuru 18. gadsimtā aizsāka franču enciklopēdisti un kas beidzās ar vācu filozofa Frīdriha Nīčes parādīšanos. Aizsākās individuālisma laikmets. Šīs revolūcijas un viņu teorijas būtība ir ļoti vienkārša – Dieva nav un kā teica Nīče: “Dievs ir miris” un parādīsies “supercilvēks”, kurš ieņems viņa vietu. Tiesa, pats Nīče visu mūžu cieta no dažādiem psiholoģiskiem kompleksiem, no kuriem viņam tā arī neizdevās atbrīvoties un savas beidzamās dienas viņš pavadīja vājprātīgo patversmē, kas ir dziļi simboliski. Ar “supercilvēku” arī kaut kā neveicas, jo problēmu, kompleksu un dažādu psiholoģisku traucējumu skaits ne tikai nesamazinās, bet, gluži otrādi, strauji aug uz vēl lielākas cilvēka degradācijas fona.

Šīs sociāli materiālistiskās revolūcijas rezultātā cilvēki pārstāja vērsties pēc palīdzības pie Dieva un sāka iet pēc palīdzības viens pie otra. Psihologs, kurš nu aizstāja Dievu, patiesībā ir tāds pats cilvēks, ar absolūti tādām pašām problēmām kā viņa klienti. Rodas absurda situācija: cilvēks, kurš nespēj atrisināt savas problēmas, mēģina atrisināt tādas pašas viņa klientu problēmas. Tas ir tāpat kā cilvēks, kurš neprot peldēt, māca citiem cilvēkiem peldēt vai kā slims ārsts ārstē savus pacientus no tās pašas slimības, ar kuru slimo viņš pats, vai kā cilvēks, kurš ir absolūti nelaimīgs attiecībās, māca citus cilvēkus veidot laimīgas attiecības, vai kā biznesa administrācijas skolotājs, kurš nav nopelnījis nevienu eiro brīvajā uzņēmējdarbībā un visu mūžu nodzīvo par skolotāja algu, bet māca saviem skolēniem pelnīt biznesā. Šo absurdu saraksts var turpināt un turpināt.

Rezultāts ir zināms. Tā vienkārši nav, jo dažādas psiholoģiskās spēles, antidepresanti un citi medikamenti nespēj atrisināt to problēmu, kas atrodas šī cilvēka apziņā, tas ir, Karmā. Nelīdz arī dažādi semināri, treniņi, personības izaugsmes, veiksmes, laimes maratoni un tamlīdzīgi pasākumi. Bieža palīdzības lūgšana Visumam arī nepalīdz. Līdz ar to rodas milzīgs alkohola un narkotiku lietošanas pieaugums, jo tie, kā es saku, darbojas kā “pretsāpju līdzekļi pret dzīvi”. Tas ir vienīgas, kas atliek šiem nelaimīgajiem cilvēkiem.

Ne velti Zigmunds Freids, modernās psiholoģijas un psihoanalīzes pamatlicējs, uz jautājumu, kāda ir viņa metodes būtība, atbildēja: “Mēs padarām nenormāli nelaimīgus cilvēkus par normāli nelaimīgiem.” Starp citu, pats Freids kokaīnu lietoja gandrīz visu savu dzīvi, tas ir, viņa paša psiholoģija viņam nepalīdzēja un viņš ķērās pie tradicionālā “pretsāpju līdzekļa pret dzīvi”.

Realitātē tikai cilvēka vēršanās pie Dieva pēc palīdzības mainīt viņa Karmu un attiecīgi viņa dzīvi, kas ir viņa Karmas atspoguļojums, var dot rezultātus.

Kamēr cilvēks nesāks mainīt savu Karmu, tas ir, savu apziņu ar Dieva palīdzību, neviens un nekas viņam nepalīdzēs un nav izredžu sagaidīt pārmaiņas. Jo tikai Dievs var mainīt cilvēka karmu. Ja tas tā nebūtu, tad visi cilvēki pasaulē jau sen būtu “laimīgi, veseli, bagāti, tievi un dzīvotu mūžīgi”, kā man patīk teikt, jo visi to vēlas un ja jau cilvēks ir patiesi visvarens, kā mums mēģina stāstīt, tad kāpēc nekas no tā neizdodas?

Tā nu izrādās, ka bez Dieva nekas un nekā nevar izdoties.

Guru Šiva Vākja Siddha Baba

www.shivaji.guru