Nu jau 50 gadu garumā, rūpīgi novērojot cilvēkus un strādājot ar viņiem, esmu pamanījis, ka ļoti bieži tie cilvēki, kuri izmanto tā sauktās pozitīvās afirmācijas, nesasniedz vēlamos rezultātus. Vēl jo vairāk – viņi bieži iegūst pilnīgi pretēju, negatīvu efektu, kā rezultātā piedzīvo šoku un nesaprot, kāpēc tā notiek.

Īstenībā, kā vienmēr, viss ir ļoti vienkārši. Lieta tāda, ka izmantot šīs pozitīvās afirmācijas cilvēkus mudina dzīve, kurā viņi nespēj sasniegt vēlamo pozitīvo rezultātu, jo viņu apziņa ir negatīvā stāvoklī.

Pastāvīgi atkārtojot savas pozitīvās afirmācijas, cilvēki mēģina savā apziņā radīt pozitīvu tēlu tam, uz ko tiecas. Taču problēma ir tāda, ka viņu apziņā nekas tamlīdzīgs nepastāv, bet dzīve ir apziņas atspoguļojums. Tāpēc viņu reālais apziņas stāvoklis projicē notikumus un procesus, kas atspoguļo tieši šo negatīvo stāvokli, nevis to, ko viņi mēģina radīt ar savām afirmācijām.

Ja palūkojamies uz šo situāciju no Karmas perspektīvas, aina kļūst vēl skaidrāka. Cilvēka apziņu veido viņa Karma, tas ir, Karma ir visa cilvēka dzīvē notiekošā pirmcēlonis. Nekādas afirmācijas nespēj izmainīt Karmu un attiecīgi arī cilvēka apziņas stāvokli, un rezultātā, tās nevar izmainīt arī pašu dzīvi.

Patiesībā, nemainot tieši pašu Karmu, nekādas izmaiņas dzīvē nekad nenotiks.

Patiesi – “lai cik reižu tu teiktu „halva”, mutē saldāks nekļūs” vai “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.”