Nesenā traģēdija Maximā visiem atgādināja, ka nāve neatrodas kaut kur tālā un miglainā nākotnē, bet var notikt jebkurā sekundē, tā vienmēr ir blakus, jo dzīvība un nāve ir vienas medaļas divas puses ar vienu nosaukumu Mūžīgā dzīve.

Savā dzīvē cilvēki cenšas nedomāt par nāvi, zemapziņā cerot, ka tas mani neskars vai notiks tik tālā nākotnē, ka par to domāt pašreiz ir par agru. Saskaņā ar Joga Sūtra Patandžali, nāves bailes, ko Sanskritā sauc अभिनिवेशः Abhiniveša ir viena no galvenajām piecām problēmām ar nosaukumu पञ्च क्लेषाः Panča Klēša, kas rada pamata problēmas cilvēka dzīvē. Šīs dziļi apziņā esošās bailes no iekšpuses saindē dzīvi, un tāpēc cilvēks dara visu iespējamo, lai nedomātu par nāvi. Bet nāve tā vai citādi vienmēr par sevi atgādina.
Bet īstenībā nāve ir pats galvenais notikums cilvēka dzīvē, tieši tāpat, kā eksāmens ir mācību procesa kulminācija, zināšanu pārbaude un ceļazīme dzīvei, tā nāve ir eksāmens par nodzīvoto dzīvi un ceļazīme nākošajām dzīvēm.

Rodas pats galvenais jautājums – ko cilvēki zina par nāvi? Un atbilde ir vienkārša – neko. Un no kurienes lai viņi kaut ko uzzinātu? Tie, kas iepazinuši nāvi atgriezties pie mums atpakaļ un kaut ko pastāstīt vairs nevar, bet dzīvie par to vispār neko nezina. Un tā sanāk, ka līdz pašam galvenajam uzdevumam dzīvē cilvēks nonāk ABSOLŪTI nesagatavots, un bailes, šausmas un vientulība, ko cilvēks jūt nāves brīdī , jo katrs taču mirst vientulībā, rada pašu spēcīgāko stresu, kas ļoti negatīvi ietekmē nāves procesu un bojā cilvēka perspektīvas nākošajās dzīvēs. Sanātana Dharmā pastāv speciāla zinātne मृत्युयोग Mritju Joga, kas pilnībā nodarbojas ar nāves jautājumiem: kas ir nāve, kā pareizi mirt, kas jādara miršanas brīdī, kas jādara, kad blakus kāds mirst, kā pareizi apglabāt cilvēku, kas jādara pēc viņa nāves un tā tālāk. Sīkāk par šo tēmu skatieties „Mritju Joga – zinātne par nāvi” un „Tarpana Pūdžā – senču godināšanas procedūra, un veids, kā atrisināt problēmas, kas palikušas pēc radinieku un tuvu cilvēku nāves”.

Nāves bailes ir pašas lielākās bailes dzīvē un atrodas dziļi apziņā, nedod iespēju sajust laimi, jo padara ABSOLŪTI VISU DZĪVĒ PĀREJOŠU, un pastāvīgi par sevi atgādina, liekot cilvēkam visu laiku steigties un rada drūmu nākotnes ainu. Tikai uzzinot, kas ir nāve, un tādējādi novēršot nāves bailes, cilvēks var domāt par laimi, un sākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Cita svarīga mācība, kas izriet no notikušās traģēdijas, ir tāda, ka dzīvot vajag šeit un tagad. Jāciena laiks un jādzīvo tā, „lai pēc tam nebūtu mokoši sāpīgi par bezjēdzīgi nodzīvotajiem gadiem”. Dzīve cilvēkam nav dota, lai bezjēdzīgi pavadītu laiku, bet, lai attīstītos un pilnveidotos. Bet, lai tas notiktu, jāmācās dzīvot šeit un tagad, jo esošais laika brīdis arī ir vienīgā realitāte, jo pagātnes vairs nav, bet nākotnes vēl nav. Par to es stāstu nodarbībās „Pratīkšana Joga – māksla dzīvot tagadnē, šeit un tagad”.

Saskaņā ar Mritju Jogu, kad cilvēks mirst negaidīti, vardarbīgas nāves rezultātā, kad nav gatavs nāvei, tad pēc nāves जीव Džīva vai cilvēka dvēsele pārvēršas par भूत Bhūta vai spoku, kas nevar rast sev mieru pēc pārdzīvotā satricinājuma, un tādēļ ilgi iestrēgst starp iepriekšējo dzīvi un nākošo iemiesojumu. Kas arī ir noticis ar piecdesmit vienu cilvēku, kas devās uz veikalu pēc produktiem un sastapa tur savu nāvi, jo neviens no viņiem negāja uz veikalu mirt. Ko gan nevar teikt par glābējiem, kas zināja uz ko iet, un nešauboties atdeva savu dzīvi, glābjot citus. Viņi bez šaubām nopelnīs sev labāku dzīvi savos nākošajos iemiesojumos.
Lai palīdzētu šiem cilvēkiem, kas kļuvuši par Bhūta, noslēgt nāves procesu un turpināt iemiesošanās ciklu, ko Sanskritā sauc par परकायप्रवेशन Parakājapravešana, nepieciešama īpaša Vēdiskā procedūra Tila Homa, ko mēs tuvākajā laikā plānojam sākt Šivas Centrā.

Tematiskās lekcijas:

“Mritju Joga – zinātne par nāvi”

“Tarpana pūdžā – senču pielūgšanas procedūra un veids, kā atrisināt problēmas, kas palikušas pēc radinieku un tuvu cilvēku nāves”

«Pratīkšana Joga – māksla dzīvot tagadnē – šeit un tagad»

“Joga Sūtra Patandžali”